Izstāde
Eiropas Parlaments stingri aizstāv demokrātijas principus, uz kuriem balstās plāns par vienotu Eiropu. Tāpēc tas jau no pašiem pirmsākumiem ir apņēmies aizsargāt cilvēktiesības un pamatbrīvības. Šī apņemšanās ieguva jaunu, reālu veidolu 1975. gadā, kad tika pieņemts Helsinku Nobeiguma akts. Tajā pašā gadā Parlaments pauda lielu gandarījumu par to, ka Nobela Miera prēmija piešķirta disidentam un fiziķim Andrejam Saharovam (Andrei Sakharov), kurš 1970.
gadā bija piedalījies PSRS Cilvēktiesību komitejas dibināšanā. Parlaments vairākkārt nosodīja Padomju Savienības iestāžu lēmumu izsūtīt Saharovu trimdā un atteikumu izsniegt viņam vīzu, ar kuru viņš varētu ierasties Oslo un personīgi saņemt balvu. Parlaments prasīja Saharovu atbrīvot un ļaut viņam un viņa sievai izbraukt no Padomju Savienības. Tika pat apspriesta ideja atstāt Saharovam tukšu sēdvietu Parlamenta sēžu zālē.
Pēc pirmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, proti, tiešajām vispārējām vēlēšanām, kas notika 1979. gadā, deputāti bez kavēšanās par politisko prioritāti izvirzīja cilvēktiesību un pamatbrīvību principu izstrādi un aizstāvēšanu. Kopš tā laika ir pastāvīgi pieaudzis šajās jomās pieņemto rezolūciju skaits. 1984. gadā Eiropas Parlamenta Politikas lietu komitejas paspārnē tika izveidota Cilvēktiesību apakškomiteja. Tā turpināja darbu, ko bija aizsākusi komitejas iepriekšējā darba grupa, kura risināja cilvēktiesību jautājumus, tostarp jautājumus par minoritāšu tiesībām un tiesiskumu valstīs ārpus Eiropas Savienības. Kopš tā laika, lai publiski peltu cilvēktiesību pārkāpumus, Politikas lietu komiteja ik gadu sagatavo ziņojumu par cilvēktiesību situāciju pasaulē un kopējās politikas attīstību šajā jomā. Taču Parlamenta pūliņi ar to vien nebeidzās. Tas sūtīja deputātus novērot vēlēšanas visā pasaulē un raudzījās, lai ES starptautiskajos ekonomikas un tirdzniecības nolīgumos būtu iekļautas cilvēktiesību aizsardzības klauzulas. Eiropas Parlaments arī veicināja parlamentāro demokrātiju, cieši sadarbojoties ar ārpussavienības valstu parlamentiem.
