Izstāde
Kāpēc hernhūtieši rakstīja? Vispirms – lai nodrošinātu savstarpēju komunikāciju gan starp draudzēm, gan valstīm. Hernhūtiešu kustība bija pārnacionāla parādība, tās centrs bija Hernhūtē, uz kuru no dažādām vietām pasaulē plūda misiju apraksti, ziņojumi un vēstules. Garīgās dziesmas, kustības līderu runas un traktāti nāca klajā arī kā iespiestas grāmatas.
Bet vairumā gadījumu hernhūtieši deva priekšroku rokrakstiem. Informācijas aprite rokrakstos bija ātrāka, tā ļāva apiet cenzūru un saglabāt slepenību. Slepenība latviešu hernhūtiešiem bija svarīga – rokraksti nebija domāti svešām acīm.
Vidzemē jau pirmie no Saksijas ieradušies sludinātāji – tā dēvētie “vācbrāļi” – latviski rokrakstā tulkoja dažādus tekstus. Ar laiku viņiem piebiedrojās arī rakstītāji no zemnieku vidus. Tulkošanas vietā stājās sacerēšana. Zemnieki pārrakstīja tekstus, tie izplatījās dažādos norakstos. Daudzi rakstītāji ir palikuši anonīmi. Iespējams, ka čaklas tekstu veidotājas bija arī sievietes.
Rokrakstos atklājas vesela pasaule, kas veidoja alternatīvu oficiālajai iespiestajai literatūrai. Tajos zemnieki uzzināja par savas tautas pagātni, par cilvēku dzīvi un uzskatiem visdažādākajās hernhūtiešu misiju zemēs. Tiem, kas vēlas uzzināt, ko domāja, kā savas dzīves izjuta un ko pieredzēja zemnieki 18. gadsimtā, rokraksti ir vislabākais un bieži vien arī vienīgais avots.
Daudzi rokraksti bija paredzēti lasīšanai skaļi saiešanu reizēs. Tāpat tie līdzās reliģiskām grāmatām, domājams, tika lasīti arī mājās – vakaros ikdienišķo darbu laikā. Bet ar laiku iezīmējās arī lasīšana pie sevis, galvenokārt garīgās celsmes nolūkos.
Lasot zemnieki guva rosinājumu pārdomāt savu iekšējo pasauli, nodoties refleksijai par savu dzīvi, iepazīt plašāku pasauli. Lasot iegūtā pieredze ne vienu vien zemnieku skubināja ņemt spalvu rokās pašam. Rakstīšana bija smags un atbildīgs darbs, visbiežāk rakstīts tika vakaros un naktīs, no fiziska darba brīvajās stundās pieticīgajā skala gaismā. Rokrakstu mākslinieciskā apdare bija askētiska un necila. Svarīgs bija vien rakstītā saturs.
Ko hernhūtieši rakstīja un pārrakstīja? Pierakstītas tika svētrunas un garīgās dziesmas, vēstules un dzīvesstāsti, vēsturiski apcerējumi un literāri darbi, misiju apraksti un draudzes statūti.
Daudzi no šiem tekstiem saglabājušies norakstos no 19. gadsimta pirmās puses. Šajā laikā zemnieki arī mēdza veidot rokraksta grāmatas, kurās bija apkopoti dažādi sacerējumi. Piemēram, Pēteris Baidiņš 1835. gadā sarakstīja šādu grāmatu, kuras apjoms ir vairāk nekā 300 lappušu. Tajā lasāmi visdažādākie teksti – sākot ar hernhūtiešu vēsturei veltītu apcerējumu un stāstu par Janu Husu un beidzot ar Džona Banjena alegoriskā romāna “The Pilgrim’s Progress” (“Svētceļnieka gaita”) saīsinātu tulkojumu.